Rakstot iepriekšējo rakstu es jau pieminēju, ka nepaspēju visu savest ideālā kārtībā, jo Millers (sakarīgs čalis no rajona) mani savāca uz geotūri, kuras laikā patīrijām Siguldu. Bija visai jautri, jo mēs ar Kristu un Ziemeli izlēmām biš pasmelt kā teica Ziemelis (bet šoreiz patiešām biš) - respektīvi katrs paņēmām pa 2-3 sidriņiem un vēl es vispār biju TIK IZBADĒJIES, ka sapirkos visādus salātiņus, čipijus, suliņas, sieriņus, utt un beigās atstāju veselu kaudzi naudas veikalā, bet ne par to ir stāsts...
Pirmā bija premium meber kaste first chip in Latvia, kuras gala koordinātes, protams, bija iegūtas nelegālā ceļā, bet otrā jau bija visai interesanta ēka pretī VEFAM, kurā jau esmu bijis daudz reizes, bet katru reizi ir interesanti atgriezties, tad nu lūk arī visu mūsu kopbilde (izņemot fotogrāfu Kristu) uz jumta ar Rīgu fonā:
Tālāk jau sākās jautrība, jo bija jāvāc kastīte Rīgas burtos, bet mūs ar Orļiku kastīte jau vairs neinteresēja, kad ieraudzījām, kur tā atrodas - mēs sapratām, ka ir jāplanko un jāowlo. [b]Pat Millers tika pierunāts uz owling + planking bildi [/b], pēc kuras gan, kāpjot lejā, diezgan smagi nokrita un sasita kāju. Bet bilde izdevusies - man patīk (vienīgi žēl, ka bildē, kurā redzams viss uzraksts "RĪGA" nevar neko saprast, jo zipene tik tālu nevelk). Jāatzīmē arī, ka izbraucām tikai pēc 20:00 un līdz ar to sanāca pilnīgā nakts geotūre...
Nu tad pašā Siguldā arī, protams, meklējām planking vietas, no kurām manā rīcībā ir bildes ar tikai divām, jo pārējās bildes ir Orļika telefonā. Šī ir ļoti laba, jo tiek plankots uz skudras ragiem, kas ir īstenībā diezgan grūti...
Tika savākts arī terrain 5 slēpnis (nu terrain 5 skaitās vislielākā grūtības pakāpe slēpja sasniegšanas ziņā). Orļiks arī nedaudz patoweloja (latviski būtu "padvieļojās") pašam nepazinoties, kamēr gaidīja, kad šis slēpnis beidzot tiks paņemts... (kopumā tur mēs pavadījām ~1 - 1.5h
Krista arī mēģināja rausties augšā pa virvi, īstenībā jau sanāca diezgan labi, bet man bija nedaudz bail uz to skatīties, jo viņa bija izkapājusi jau 2 mazulīšus - sidriņus. Labi, ka īstajā mēģinājumā, kad viņai jau bija iedots konteineris, lai nestu augšā, viņai kaut kā aptrūkās spēki un viņa to nedarīja, bet slikti, ka tas bija jādara man, jo Millers nolikt atpakaļ tik ļoti kā nocelt vairs nevēlējās, Orļiks towelingoja un Ziemelis uz sekundi apsvēra to domu un beigās izlēma, ka tomēr nevajag... Nu labi... kā sacīt jāsaka - kas tad man parastam pacanam kam pāri dvacāram uznest miķīt pa kastei... izdarīju, atceroties pagātni un dienas, kad kopā ar Raibo un Edžu ņēmāmies ar alpīnismu un visiem šitiem striķiem...
Rekur vēlviena bilde, kas īstenībā nāk pirms iepriekšējās, jo šeit ir redzams kā Millers dodas pakaļ kastei un vispār cik augstu tas ir...
Njā, un šeit ir redzama viena no pēdējām kastēm, pie kuras bija vērts nofočēties (īstenībā jau, pie kuras negulēja vēl visa mašīna). Vietiņa ir pie Siguldas bobsleja trases, kur ārā ir bobsleja trases daļa, uz kuras izdomājām, ka varētu sanākt ļoti skaists owlings. Īstenībā bija pat mazliet bailīgi, Orļikam kā cilvēkām, kuram ir bail no augstuma, bija vispār mērce, bet viņš saņēma sevi rokās un saprata, ka ir jāpalīdz planking kultūras aizsācējam Latvijā uztaisīt Owling un Planking bilde.
Un šeit arī mūsu brutālais plankings, kas varbūt neizskatās tik labi, kā owlings...
Nu tāds īsumā bija mans fotostāsts par mūsu neseno geotripu uz Siguldu.
Nu vēl varētu ļoti īsti pastāstīt par vakardienu - pēc geotripa ļoti nāca miegs, tāpēc piecēlos tikai ap 17:30. Satiku dvīņus (Uģi un Tomu), kas dzīvo man kaimiņos un ir mani čomaki jau kopš bērnības (iespējams draugi, kurus es pazīstu visilgāko laiku). Viņi man iedeva vienu vecu, bet ļoti labu stratēģisko datorspēli (piedodiet, lasītāji, bet es biju ļoti noilgojies pēc datorspēlēm, tāpēc gribēju nedaudz paspēlēt. vispār jau nekapāju tādas datorspēles), ko nospēlēju līdz 23:00, kad mani vairs nelika mierā ne Klāvs (Klāvs Taube, mans kursabiedrs), ne Tomāts (Toms Dreika, mans bijušais klasesbiedrs un čoms, ar kuru pēdējā laikā esam atsākuši biežāk tusēties kopā). Izlēmu doties ārā pavizināties ar riteni, satikt Tomātu un pavizināties - beigās sanāca aizvizināties līdz centram, pa ceļam vēl satiekot Egīlu (Egīls Martinsons, čalis no manas paralēlklases, ar kuru arī tieši pēdējā laikā esam sākuši ļoti daudz tusēties kopā). Es vēl aizmirsu piemetināt, ka gribējām izvilkt ārā Irbīti, bet viņam bija izslēdzies telefons un man negribējās iet iekšā viņa namā, kad pulkstens rādīja 12:15, tāpat Orļiks ar Kristu un Lindu (meitene arī no manas paralēlklases, kas man ir baigā draudzenīte un kurai arī ir blogs, bet ar labāku domu nekā man - 101 lieta 1001 dienā (uztaisīts, protams, pēc Orļika kā 101thing in 1001days blogging kultūras aizsācēja latvijā)) un Milleru spēlēja kaut kādu īpašo spēli pie sevis un to spēli nevarēja spēlēt vairāk kā noteikts skaits cilvēku un mums ar Tomātu nebija vietas. (aaaaaaaaaak Diiiiiiiievs, es pats īstenībā nevaru izturēt, ka man sanāk tik faking gari raksīt par katru sīkumu, jo man gribās izstāstīt it visu).
Labi, aizbraucām uz centru iedzert aliņu, sēdējām alā, piebrauca ļoooti brutāls, notetovēts, milzīgs čalis ar bārdu, pajautāja vai tur var dabūt alu, mēs laipni atbildējām, ka var, tad viņš iznāca ārā un jautāja vai var piesēst un tad Tomāts sāka nežēlīgi daudz un ātri stāstīt par savu Eurotripu, ko jau es esmu dzirdēji daudz reizes un tam čalim tas īpaši nepatika, jo viņa čomi arī bija bijuši tādā, bet atšķirībā no Tomāta, kuram viss tur noritēja lieliski, viņiem esot bijis pilnīgi viss slikti un līdz ar to viņiem radās ļoti konfrontēta saruna, mēs ar Egīlu pārsvarā klusējām, ik pa brīdim pasmejoties vai kaut ko nedaudz pasakot. Tomāts ar brutalo čali (viņa vārds laikam, ja nemaldos, bija Juris) pasūtīja pa vēlvienam aliņam, bet atnestais aliņš Jurim negaršoja un likās bezgaršīgs, mēs, par nelaimi, to apstirpinājām arī pagaršojot un tad viņš uzsūca niknumu sevī un skatījās uz mazo, garmataino alas bārmenīti, kurš sēdēja pie blakus galdiņa un nočukstēja "pārāk daudz kameras". Pagāja vēl 5 minūtes, kuru laikā viņš neko neteica, bet tikai krakšķināja kulakus un tad viņš piecēlās, piegāja pie viņa un teica tādā nežēlīgā balsī "Parādīsi, kur ir tualete?". Mazais bārmenīts, kurš, mums kā pēdējiem klientiem, bija uzdāvinājis čipijus, protams, ka teicās parādīt un viņi iegāja iekšā. Tajā pašā brīdī sākās briesmīga vētra un lieti gāza un vēji pūta bez mitas un mēs vienīgais ko varējām darīt bija aizlūgt par bārmenīša dzīvībiņu. Nostājāmies zem jumtiņa, izlēmam, ka braukt prom arī nevajadzētu, savācām Jura cigaretes no galda (izglābām no salīšanas) un tad viņš iznāca ārā ar asiņainām dūrēm un kreklu... nu labi, īstenībā jau viņš uzkāpa pa trepēm un agresīvi skaidrojās ar bārmenīti, kurš ir vainīgs - pasūtītājs vai piegādātājs un, protams, beigās saņēma vēlvienu aliņu un mums arī atdeva kaut kādu (tā arī nesapratām vai tas bija Jura neizdzertais vai nebija, bet nu tā iemesla dēļ es arī viņu nedzēru, kas ļoti nepatika Tomātam ar Egīlu). Atdevām Jurim viņa smēķus, viņš izšāva alu, mēs teicām, ka jādodas uz pelmeņiem ieēst un viņš, sakot, ka dodas pie Aīdas, un ka viņam patīk ceļot vienam arī aizminās Fīlinga virzienā.
Protams, ka, nonākot pie alas, mēs viņu satiekam. Mēs ar Egīlu krāmējam pelmenīšus, Tomāts atsakās ēst, bet Juris viņam saka, lai viņš ēd - Tomāts daudz nedomā un arī sāk sev kraut. Pats smieklīgākais, ko varēja pamanīt no malas novērojot, ir tas, ka Tomāts sev ir paņēmis brutāli pilnu bļodu ar kefīru, kamēr juris ir paņēmis 2 bļodiņas ar 5 pelmeņiem katrā un Tomāts skatās uz viņu un saka - tad tu samaksāsi par mani un Juris paziņo, lai ielej vēl 2 tērvetes alus un samaksā. Tajā brīdī man likās, ka vakars tik ātri nebeigsies, jo ja tāds tev ir nopicis ēdienu un vēl alkaholu un ja tu negribi vai nevari ar viņu padzert tākā viņam patīk, tad var sanākt baigā mērce...
Bet nu normāli paēdām, Tomāts ar Egīlu man sametās un nopirka šņabja šotu, kuru es arī atteicos dzert un Juris mani šajā jautājumā atbalstīja, tāpēc viņi neko daudz nestrīdējās un Egīlam nācas viņu izdzert uzdzerot alu :D Vēl man nedaudz bail palika, kad iekšā ienāca un blakus apsēdās divi pašvaldības policisti un Juris sagriezās pret viņiem un paķēra no bļodas dakšiņu, ko sažņaudz rokās un izsktījās, ka kuru katru brīdi metīsies viņiem virsū. ...nu tā man galīgi nebija tāda patīkama sajūta. Ārā vēl parunājām, viņš galīgi nebija priecīgs, kad uzzināja, ka mēs esam no Mārupes, jo viņam kaut kas laikam baigi bija PRET Mārupi, nedaudz pasita asvaltu un tad mēs sapratām, ka labāk doties prom un viņš norāva savu kreklu un arī devās tuprināt kaut kur klejot....
Labi, šis raksts ir baigi ieildzis, ir padomā gan dziesma, gan atziņa, bet tās lietas, iespējams, pievienošu vēlāk, jo man ir jābrauc savākt māsu, kurai, kā izrādās, ir sācies atvaļinājums...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru