Ak šī brutālā dzīvīte

Redzēju twitterī ieliktu bildi, kas principā arī radīja iedvesmu jaunam, nelielam ierakstiņam...

Es īstenībā dažreiz nesaprotu to cilvēku domāšanu pašos pamatos. Piemēram, kāpēc ir jāsatraucas par tik daudziem sīkumiem, kas notiek jums apkārt - tā jūs laimīgāki nekļūsiet! Ak nē - nenodevāt mājasdarbu, ak nē - nesagrābāt lapas, ak nē - aizgulējāties, ak nē, ak nē, ak nē! Nu kas tad notiks, ja jūs tā vietā, lai izbaudītu dzīvi, liksiet tai vienkārši paiet darot to, ko nemaz negribat un nomocot sevi ar sliktām domām?
Es, piemēram, katru dienu priecājos par to, ka esmu vesels, ka man ir draugi un vecāki, kas mani mīl, ka man ir ko ēst un silta mājiņa, kur vienmēr varu atrasties. Dažreiz varbūt parādās lietas, kas nomāc, bet tas ir uz pavisam mazu brītiņu, jo saprotu, ka uztraukties par to ir bezjēdzīgi - ja vari - izdari kaut ko lietas labā un viss! Piemēram, man nolūza priekšā zobs un es biju tāds nelaimīgs uz kādām  dažām minūtēm, bet tad vienkārši saņēmos un pazvanīju zobuārstam... par tādām lietām kā lekcijas nokavēšana, slikti uzrakstīts kontroldarbs, salīšana, minoties mājās no skolas, vai  autobusa nokavēšana vispār nerunāsim...
Vienkārši dariet to, kas jums liek justies labi, izturieties brīvi, nepiespiesti un nekaunieties par savām domām, savu rīcību un par savu nezināšanu.

Nu šis ieraksts pats par sevi bija tāds kā atziņa, tāds kā padoms, tāpēc atziņa beigās nebūs. Vajadzētu jau salikt bildes no pēdējā laika notikumiem un lietām, bet nu man viņas diemžēl nav, ja būs un būs vēlme kaut ko ierakstīts, tad ielikšu, tāpēc pagaidām varu jums tikai piedāvāt manu pēdējā laika iemīļoto dziesmu:

Sestdienas Geotūre

Rakstot iepriekšējo rakstu es jau pieminēju, ka nepaspēju visu savest ideālā kārtībā, jo Millers (sakarīgs čalis no rajona) mani savāca uz geotūri, kuras laikā patīrijām Siguldu. Bija visai jautri, jo mēs ar Kristu un Ziemeli izlēmām biš pasmelt kā teica Ziemelis (bet šoreiz patiešām biš) - respektīvi katrs paņēmām pa 2-3 sidriņiem un vēl es vispār biju TIK IZBADĒJIES, ka sapirkos visādus salātiņus, čipijus, suliņas, sieriņus, utt un beigās atstāju veselu kaudzi naudas veikalā, bet ne par to ir stāsts...

Pirmā bija premium meber kaste first chip in Latvia, kuras gala koordinātes, protams, bija iegūtas nelegālā ceļā, bet otrā jau bija visai interesanta ēka pretī VEFAM, kurā jau esmu bijis daudz reizes, bet katru reizi ir interesanti atgriezties, tad nu lūk arī visu mūsu kopbilde (izņemot fotogrāfu Kristu) uz jumta ar Rīgu fonā:

Tālāk jau sākās jautrība, jo bija jāvāc kastīte Rīgas burtos, bet mūs ar Orļiku kastīte jau vairs neinteresēja, kad ieraudzījām, kur tā atrodas - mēs sapratām, ka ir jāplanko un jāowlo. [b]Pat Millers tika pierunāts uz owling + planking bildi [/b], pēc kuras gan, kāpjot lejā, diezgan smagi nokrita un sasita kāju. Bet bilde izdevusies - man patīk (vienīgi žēl, ka bildē, kurā redzams viss uzraksts "RĪGA" nevar neko saprast, jo zipene tik tālu nevelk). Jāatzīmē arī, ka izbraucām tikai pēc 20:00 un līdz ar to sanāca pilnīgā nakts geotūre...

Nu tad pašā Siguldā arī, protams, meklējām planking vietas, no kurām manā rīcībā ir bildes ar tikai divām, jo pārējās bildes ir Orļika telefonā. Šī ir ļoti laba, jo tiek plankots uz skudras ragiem, kas ir īstenībā diezgan grūti...

Tika savākts arī terrain 5 slēpnis (nu terrain 5 skaitās vislielākā grūtības pakāpe slēpja sasniegšanas ziņā). Orļiks arī nedaudz patoweloja (latviski būtu "padvieļojās") pašam nepazinoties, kamēr gaidīja, kad šis slēpnis beidzot tiks paņemts... (kopumā tur mēs pavadījām ~1 - 1.5h

Krista arī mēģināja rausties augšā pa virvi, īstenībā jau sanāca diezgan labi, bet man bija nedaudz bail uz to skatīties, jo viņa bija izkapājusi jau 2 mazulīšus - sidriņus. Labi, ka īstajā mēģinājumā, kad viņai jau bija iedots konteineris, lai nestu augšā, viņai kaut kā aptrūkās spēki un viņa to nedarīja, bet slikti, ka tas bija jādara man, jo Millers nolikt atpakaļ tik ļoti kā nocelt vairs nevēlējās, Orļiks towelingoja un Ziemelis uz sekundi apsvēra to domu un beigās izlēma, ka tomēr nevajag... Nu labi... kā sacīt jāsaka - kas tad man parastam pacanam kam pāri dvacāram uznest miķīt pa kastei... izdarīju, atceroties pagātni un dienas, kad kopā ar Raibo un Edžu ņēmāmies ar alpīnismu un visiem šitiem striķiem...

Rekur vēlviena bilde, kas īstenībā nāk pirms iepriekšējās, jo šeit ir redzams kā Millers dodas pakaļ kastei un vispār cik augstu tas ir...

Njā, un šeit ir redzama viena no pēdējām kastēm, pie kuras bija vērts nofočēties (īstenībā jau, pie kuras negulēja vēl visa mašīna). Vietiņa ir pie Siguldas bobsleja trases, kur ārā ir bobsleja trases daļa, uz kuras izdomājām, ka varētu sanākt ļoti skaists owlings. Īstenībā bija pat mazliet bailīgi, Orļikam kā cilvēkām, kuram ir bail no augstuma, bija vispār mērce, bet viņš saņēma sevi rokās un saprata, ka ir jāpalīdz planking kultūras aizsācējam Latvijā uztaisīt Owling un Planking bilde.

Un šeit arī mūsu brutālais plankings, kas varbūt neizskatās tik labi, kā owlings...

Nu tāds īsumā bija mans fotostāsts par mūsu neseno geotripu uz Siguldu.

Nu vēl varētu ļoti īsti pastāstīt par vakardienu - pēc geotripa ļoti nāca miegs, tāpēc piecēlos tikai ap 17:30. Satiku dvīņus (Uģi un Tomu), kas dzīvo man kaimiņos un ir mani čomaki jau kopš bērnības (iespējams draugi, kurus es pazīstu visilgāko laiku). Viņi man iedeva vienu vecu, bet ļoti labu stratēģisko datorspēli (piedodiet, lasītāji, bet es biju ļoti noilgojies pēc datorspēlēm, tāpēc gribēju nedaudz paspēlēt. vispār jau nekapāju tādas datorspēles), ko nospēlēju līdz 23:00, kad mani vairs nelika mierā ne Klāvs (Klāvs Taube, mans kursabiedrs), ne Tomāts (Toms Dreika, mans bijušais klasesbiedrs un čoms, ar kuru pēdējā laikā esam atsākuši biežāk tusēties kopā). Izlēmu doties ārā pavizināties ar riteni, satikt Tomātu un pavizināties - beigās sanāca aizvizināties līdz centram, pa ceļam vēl satiekot Egīlu (Egīls Martinsons, čalis no manas paralēlklases, ar kuru arī tieši pēdējā laikā esam sākuši ļoti daudz tusēties kopā). Es vēl aizmirsu piemetināt, ka gribējām izvilkt ārā Irbīti, bet viņam bija izslēdzies telefons un man negribējās iet iekšā viņa namā, kad pulkstens rādīja 12:15, tāpat Orļiks ar Kristu un Lindu (meitene arī no manas paralēlklases, kas man ir baigā draudzenīte un kurai arī ir blogs, bet ar labāku domu nekā man - 101 lieta 1001 dienā (uztaisīts, protams, pēc Orļika kā 101thing in 1001days blogging kultūras aizsācēja latvijā)) un Milleru spēlēja kaut kādu īpašo spēli pie sevis un to spēli nevarēja spēlēt vairāk kā noteikts skaits cilvēku un mums ar Tomātu nebija vietas. (aaaaaaaaaak Diiiiiiiievs, es pats īstenībā nevaru izturēt, ka man sanāk tik faking gari raksīt par katru sīkumu, jo man gribās izstāstīt it visu).

Labi, aizbraucām uz centru iedzert aliņu, sēdējām alā, piebrauca ļoooti brutāls, notetovēts, milzīgs čalis ar bārdu, pajautāja vai tur var dabūt alu, mēs laipni atbildējām, ka var, tad viņš iznāca ārā un jautāja vai var piesēst un tad Tomāts sāka nežēlīgi daudz un ātri stāstīt par savu Eurotripu, ko jau es esmu dzirdēji daudz reizes un tam čalim tas īpaši nepatika, jo viņa čomi arī bija bijuši tādā, bet atšķirībā no Tomāta, kuram viss tur noritēja lieliski, viņiem esot bijis pilnīgi viss slikti un līdz ar to viņiem radās ļoti konfrontēta saruna, mēs ar Egīlu pārsvarā klusējām, ik pa brīdim pasmejoties vai kaut ko nedaudz pasakot. Tomāts ar brutalo čali (viņa vārds laikam, ja nemaldos, bija Juris) pasūtīja pa vēlvienam aliņam, bet atnestais aliņš Jurim negaršoja un likās bezgaršīgs, mēs, par nelaimi, to apstirpinājām arī pagaršojot un tad viņš uzsūca niknumu sevī un skatījās uz mazo, garmataino alas bārmenīti, kurš sēdēja pie blakus galdiņa un nočukstēja "pārāk daudz kameras". Pagāja vēl 5 minūtes, kuru laikā viņš neko neteica, bet tikai krakšķināja kulakus un tad viņš piecēlās, piegāja pie viņa un teica tādā nežēlīgā balsī "Parādīsi, kur ir tualete?". Mazais bārmenīts, kurš, mums kā pēdējiem klientiem, bija uzdāvinājis čipijus, protams, ka teicās parādīt un viņi iegāja iekšā. Tajā pašā brīdī sākās briesmīga vētra un lieti gāza un vēji pūta bez mitas un mēs vienīgais ko varējām darīt bija aizlūgt par bārmenīša dzīvībiņu. Nostājāmies zem jumtiņa, izlēmam, ka braukt prom arī nevajadzētu, savācām Jura cigaretes no galda (izglābām no salīšanas) un tad viņš iznāca ārā ar asiņainām dūrēm un kreklu... nu labi, īstenībā jau viņš uzkāpa pa trepēm un agresīvi skaidrojās ar bārmenīti, kurš ir vainīgs - pasūtītājs vai piegādātājs un, protams, beigās saņēma vēlvienu aliņu un mums arī atdeva kaut kādu (tā arī nesapratām vai tas bija Jura neizdzertais vai nebija, bet nu tā iemesla dēļ es arī viņu nedzēru, kas ļoti nepatika Tomātam ar Egīlu). Atdevām Jurim viņa smēķus, viņš izšāva alu, mēs teicām, ka jādodas uz pelmeņiem ieēst un viņš, sakot, ka dodas pie Aīdas, un ka viņam patīk ceļot vienam arī aizminās Fīlinga virzienā.

Protams, ka, nonākot pie alas, mēs viņu satiekam. Mēs ar Egīlu krāmējam pelmenīšus, Tomāts atsakās ēst, bet Juris viņam saka, lai viņš ēd - Tomāts daudz nedomā un arī sāk sev kraut. Pats smieklīgākais, ko varēja pamanīt no malas novērojot, ir tas, ka Tomāts sev ir paņēmis brutāli pilnu bļodu ar kefīru, kamēr juris ir paņēmis 2 bļodiņas ar 5 pelmeņiem katrā un Tomāts skatās uz viņu un saka - tad tu samaksāsi par mani un Juris paziņo, lai ielej vēl 2 tērvetes alus un samaksā. Tajā brīdī man likās, ka vakars tik ātri nebeigsies, jo ja tāds tev ir nopicis ēdienu un vēl alkaholu un ja tu negribi vai nevari ar viņu padzert tākā viņam patīk, tad var sanākt baigā mērce...

Bet nu normāli paēdām, Tomāts ar Egīlu man sametās un nopirka šņabja šotu, kuru es arī atteicos dzert un Juris mani šajā jautājumā atbalstīja, tāpēc viņi neko daudz nestrīdējās un Egīlam nācas viņu izdzert uzdzerot alu :D Vēl man nedaudz bail palika, kad iekšā ienāca un blakus apsēdās divi pašvaldības policisti un Juris sagriezās pret viņiem un paķēra no bļodas dakšiņu, ko sažņaudz rokās un izsktījās, ka kuru katru brīdi metīsies viņiem virsū. ...nu tā man galīgi nebija tāda patīkama sajūta. Ārā vēl parunājām, viņš galīgi nebija priecīgs, kad uzzināja, ka mēs esam no Mārupes, jo viņam kaut kas laikam baigi bija PRET Mārupi, nedaudz pasita asvaltu un tad mēs sapratām, ka labāk doties prom un viņš norāva savu kreklu un arī devās tuprināt kaut kur klejot....

Labi, šis raksts ir baigi ieildzis, ir padomā gan dziesma, gan atziņa, bet tās lietas, iespējams, pievienošu vēlāk, jo man ir jābrauc savākt māsu, kurai, kā izrādās, ir sācies atvaļinājums...

Zvīdriņa pārgājiens un owlings

Nu tā, pēdējās dienas ir bijušas diezgan aktīvas. Principā pārgājiens aizņēma visu šo nedēļu - kā pirmdienas vakarā aizbraucām uz Usmas ezeru, tā tikai piektdienas rītā atgriezāmies mājās. Bijām ļoooti daudz cilvēki šoreiz - 14, visi apņēmības pilni noiet grūtāko no Zvīdriņa rīkotajiem pārgājieniem - Kurzemes Katls: Miglas Salas Noslepums.

Jāatzīst, ka pirmās dienas bija vieglas, pat ļoti, nu GANDRĪZ visiem (tomāts, protams, ka pirmajā vakarā nedaudz pa daudz iešāva dzidro dziru un pirmais pārgājiena rīts viņam līdz ar to izvērtās ļoti grūts).

Bija vairāki interesanti uzdevumi, pārgājiena laikā parādījās 3 atslēdziņas - pirmā bija hobita atslēdziņa, kura karājas kaklā cilvēkam, kurš iet ar basām kājām un katrs cilvēks šo atslēdziņu nes tieši vienu reizi dienā + nedrīkst likt kādam citam viņu ņemt, bet obligāti ir jāatdod, kad kāds cits tev viņu jautā, otrā parādījās atslēdziņa, kuru ir jānēsā cilvēkam, kurš noies šo pārgājienu līdz galam un šo godu visi nolēma uzticēt man, par ko sākumā man bija nedaudz bail, jo es nezināju vai to šoreiz spēšu izdarīt, neskatoties uz to, ka pašreiz biju nogājis visus pārgājienus, kuros biju ņēmis dalību un trešā bija somas atslēdziņa, kura darbojās tāpat kā hobita atslēdziņa, bet šoreiz tā bija savā ziņā kā privilēģiju atslēdziņa, kuras nesējam nebij jānes absoulūti nekādas mantas, jo tās nesa citi un katram šī atslēdziņa arī bija jāiznes.

Trešajā (pēdējajā) dienā (diennaktī) iesildījāmies ar dažiem km pa šoseju, tad rāvam iekšā zem augstprieguma elektrolīnijas pa bezceļu, kur nācas ar mačetēm izcirst savu ceļu un pārbist vairākus grāvjus dažāda dziļuma (ar sausām kājām palikt bija neiespējami), kas bija ļoti fiziski grūti un nogurdinoši. Pēc dažām stundām pavadītām tur, atgriezāmies uz šosejas, uz kuras arī sagaidījām negaisu ar kura atnākšanu bijām nokļuvuiši no Saldus līdz Blīdenei. Negaiss lika izstāties vairākiem cilvēkiem (palikām 8 no 14).

Tad sākās elle, jo lietus nemitējās un turpināja līt, bet mums vēl bija jāmēro tāls ceļš, ko uzzinājām atrodot un atšifrējot nākamo norādi - bija jādodas ~25km līdz Gardenei (grūts apdzīvotas vietas nosaukums, tāpēc, lai atcerētos to, izmantoju asociācijas - garda ledene : gard...-...ene). Pēc kādiem ~18km, kad izstājās vēl 2 cilvēki sapratām, ka no turienes vēl būs jāmēro ~7km līdz Dobelei, jo izpīpējām to, ka finiš ir pilsdrupās un pilsdrupas ir Dobelē, kas arī bija zināms lūzuma punkts, bet atlikušie 6 cilvēki bija pietiekami stipri un tika tam pāri. Nokļūstot līdz Gardenei pavisam negaidīti izstājās mazais Zaņuks - meitene, kurai atbilst teiciens - neskati vīru pēc cepures -, viņa arī bija viena no divām meitenēm, kas vispār piedalījās pārgājienā.

Nu tad klibodami arī finišējām un atslēdzām lādīti, kaut gan Zvīdriņš kā pēdējais hobits pēc noietiem 20km aizmeta atslēdziņu, jo nespēja vairs panest sāpes un aukstumu, kas viņu pārņēma. Izrādījās, ka mums iedotās atslēdziņas bija dublikāti un varēja atslēgt lādīti bez nevienas no viņām... jāatzīmē, ka pēdējā dienā gājām ~24h ar 1 palielāku pauzi( ~1h).

Karoč kājas lupatās, bet gandarījums ir milzīgs. Šoreiz man pat bija tulznas (esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem praktiski nekad nav tulznas) un pēc jau divām gulēšanas reizēm vēljoprojām sāp ikrīši.

BILDES PIEVIENOŠU, KAD DABŪŠU NO KĀDA, JO MAN PAŠAM NAV NEVIENA - PAGAIDĀM VARAT APSKATĪT DAŽAS DRAUGOS CILVĒKIEM VĀRDĀ TOMS DREIKA UN VIESTURS BERĶIS. PAŠREIZ MANI TŪLĪT SAVĀKS MILLERS UZ SIGULDAS GEOTŪRI, TĀPĒC GRŪTI ČAKARĒTIES UN MOČĪT IEKŠĀ BILDES, TĀ JAU CĪNOS AR ŠITO RAKSTU VISU DIENU PA DRUSCIŅAI... BET BŪS... BIŠ VĒLĀK...

Nu labi, tagad tā otrā lieta, par kuru esmu apņēmies nedaudz parakstīt - esmu nedaudz paplenkojis atgriežoties no pārgājienā un arī nedaudz paovlojis (par to uzzināju vispār tikai vakar (aptuveni 1h pirms manas pirmās owling bildes tapšanas)). Šo owling bildi arī esmu iepostojis facebook pie owleru biedrības :D

Protams, ka tur pat arī noplankojos un dabūju no orļika manas pirmās planking bildes no Kristas vārda dienas atzīmēšanas pie Lindas. Lūk, kur arī bildes:

Principā mans pirmais plankings, pie Lindas dārzā uz soliņa, baigi smējāmies par to visu, bet sejas izteiksme man ir nopietna.

Pēcpārgājiena plankings stajankā, interesantā vietiņā, kur par mani smējās ar citi cilvēki, kas sēdēja pie citiem galdiņiem. Bet nu tāds ir šis sūrais, planking kultūras aizsācēja Latvijā, darbiņš...

Nu tas īstenībā arī aptuveni ir viss, ko vēlējos Jums pavēstīt sakarā ar manām planking un owling aktivitātēm, kaut kā tā maz sanāca, bet ja tā padomā, tad jau reāli tikai ir bijušas 2 dienas kopš pēdejā ieraksta, kad esmu bijis bezpriģelā - respektīvi - neesmu bijis pārgājienā, kur pavisam biju aizmiris par tādu lietu kā plankingu un par to, ka vajag aizsākt planking kultūru Latvijā :D

Nu un kā jau ierasts es arī savā otrajā (!) ierakstā pievienošu dziesmu no sevis un šoreiz stāsts par to kāpēc tieši šo dziesmu ir šāds: kaut kā nejauši uzdūros Zanes Bitmanes blogam, no kura nonācu līdz Elzas Ozoliņas blogam un tur gribēju atrast vecos ierakstus, kuros esmu pieminēts un uz ātro uzmetu aptuvenu gadu un mēnesi un uzdūros ierakstam, kurā ir arī ielikta šī dziesma, par kuru jau biju aizmirsis, bet kura, manuprāt, ir baigi forša un tīkama:

I'm From Barcelona - We're From Barcelona

P.S. Vēl pēdejās dienās man ir nākusi tāda apgaismība, ka ar lielāko daļu cilvēku vislabāk ir runāt ļoti īsi un konkrēti, jo, neskatoties uz to, ka tu pats esi ļoti aizrāvies un ieintriģēts tajā, ko stāsti, tomēr lielākajai daļai cilvēku tas neintersē detaļās, tāpēc labāk ir stāstīt visu ļoti īsti, konkrēti un tieši, izstāstīt visu aptuveni, kaut vai neprecīzi, bet vienkārši. Tas ir tāpat kā man neinteresētu lasīt Jūsu, lasītāju, vietā par kaut kādu pārgājienu, kurā piedalījās pūgulis, ja tas būtu aprakstīts grāmatas izmērā, bet kaut ko uzzināt par to jau it kā gribētos, vai ne? ...nu vismaz man tā ir bijis un visticamāk, ka arī par lielāko daļu lietām būs.

Nu tā ir mana tāda atklāsmīte.

P.S.S. Centīšos turpmāk katram ierakstam pievienot kādu atklāsmīti par dzīvi, kas man būs radusies (ja vispār būs).

Sestdienas ballīte un Plankings

Vakar, sestdien, bija visai traka ballīte pie Venčas - mana laba paziņas jau kopš bērnības, kad kopā spēlējām tenisu. Patiešām novērtēju, ka viņš ļauj diviem cilvēkiem - Auziņam un Žīgura draudzenei Annai rīkot pie sevis Auziņa 21 dzimšanas dienas un Annas vārda dienas ballīti. Nu alkahols tur patiešām netika žēlots un ballīte iegriezās tā labi. Man pašam bija paņemti tikai 2 aliņi, jo nebiju plānojis tik ļoti atlaist, bet aliņi tika izdzerti un nācās ķerties klāt bolim (tiem, kuri nezin: tas ir visai garšīgs dzēriens, kas ir parasti lielā bļodā ar visādiem augļiem un šķidrumu veido šampanietis ar sangriju laikam), kad tas izbeidzās tad nāca vēl šampanietis un rezultātā es pilnībā mests sēdēju ārā uz soliņa. Irbīts aizveda mani mājās un, pa ceļam uz gultu satiekot mammu, kas nebija īpaši priecīga redzot mani tādā stāvoklī, likos uz auss.

Nu tas bija tāds ievads, lai argumentēti pastāstītu kāpēc šodien visu dienu esmu nosēdējis mājās. Bet nu nav jau tā, ka neesmu neko izdarījis - neko lietderīgu toč neesmu izdarījis, bet uzzinājis daudz jauna gan. No rīta (ap 12:30, kad pamodos - īstenībā jau es tiku pamodināts (kā parasti)) iedziļinājos nedaudz politikā - kāpēc Bērziņš ir prezidents, kāds viņš ir un visu par viņu uzzināju, saskatījos arī visādus video un beigās nokļuvu līdz video, kur Šķēle taisnojas žurnālistiem par saviem kārtējiem ofšoriem. Nedaudz ar grūtībām ieēdu, nedaudz pievilkos pie stieņa, lai uzturētu sevi formā un nācu atpkaļ iekšā pie sava čoma - interneta. Starpcitu es esmu atradis ļoti labu mūzikas grupu - The Cure (ielikšu kādu dziesmu). Tie, kuri mani pazīst, jau zina, ka esmu oldskūlīgas mūzikas cienītājs, tāpēc šī grupa nav nekāds izlēciens no manas gaumes. Paklausījos arī latviešu mūziku, dažas labas dziesmas, pārsvarā no MrGuskis youtube channel (http://www.youtube.com/user/MrGuskis).

Ļoti uzrunāja un patika sen nedzirdētā Autobuss Debesīs dziesma Sitiet Bungas.

Nu labi - esmu tākā nonācis pie galvenās daļas jeb pie manas jaunās idejas - sākt nodarboties ar Planking, nu vismaz pamēģināt. Liela daļa no Jums - mani dārgie lasītāji, droši vien nemaz nezin, kas tas tāds ir - plankings. Nu tad mēģināšu jūs nedaudz apgaismot - tas ir, nē, īstenībā tas pat nav sporta veids, bet vienkārši tāda aktivitāte, kas ir radusies no spēles "lying down game" kaut kad 90 gadu beigās Anglijā, bet reāli ieguvusi nosaukumu planking un kļuvusi nedaudz populārāka tikai pavisam nesen - šogad. Neesmu par to dzirdējis Latvijā, tāpēc domāju, ka varētu aizsākt šo lietu, kas principā ir pilnīgi stulba un bezjēdzīga, bet, ņemot vērā to, ka man reāli nav ko darīt, jo esmu bezdarbnieks, priekš manis tas varēu būt interesanti, jo ir jau padomā dažas labas plankinga vietas. Ielikšu kādu bildi un video, lai būtu tīri tā uzskatāmāk, bet nu es ceru, ka domu Jūs sapratāt.

Nu tad noslēgumā manas jaunās foršās grupas foršā dziesma, kas man skan galvā jau kādu laiku. Īstenībā ir tā, ka man ir ļoti svarīgi vārdi dziesmām un parasti pēc paklausīšanās es vienmēr atrodu un pārlasu lyrics un šīs dziesmas lyrics arī mani ļoti piesaista un reizēm pārņem sajūta, ka kaut kādā mērā tie atbilst manam dzīvesstilam...