Nu tā, pēdējās dienas ir bijušas diezgan aktīvas. Principā pārgājiens aizņēma visu šo nedēļu - kā pirmdienas vakarā aizbraucām uz Usmas ezeru, tā tikai piektdienas rītā atgriezāmies mājās. Bijām ļoooti daudz cilvēki šoreiz - 14, visi apņēmības pilni noiet grūtāko no Zvīdriņa rīkotajiem pārgājieniem - Kurzemes Katls: Miglas Salas Noslepums.
Jāatzīst, ka pirmās dienas bija vieglas, pat ļoti, nu GANDRĪZ visiem (tomāts, protams, ka pirmajā vakarā nedaudz pa daudz iešāva dzidro dziru un pirmais pārgājiena rīts viņam līdz ar to izvērtās ļoti grūts).
Bija vairāki interesanti uzdevumi, pārgājiena laikā parādījās 3 atslēdziņas - pirmā bija hobita atslēdziņa, kura karājas kaklā cilvēkam, kurš iet ar basām kājām un katrs cilvēks šo atslēdziņu nes tieši vienu reizi dienā + nedrīkst likt kādam citam viņu ņemt, bet obligāti ir jāatdod, kad kāds cits tev viņu jautā, otrā parādījās atslēdziņa, kuru ir jānēsā cilvēkam, kurš noies šo pārgājienu līdz galam un šo godu visi nolēma uzticēt man, par ko sākumā man bija nedaudz bail, jo es nezināju vai to šoreiz spēšu izdarīt, neskatoties uz to, ka pašreiz biju nogājis visus pārgājienus, kuros biju ņēmis dalību un trešā bija somas atslēdziņa, kura darbojās tāpat kā hobita atslēdziņa, bet šoreiz tā bija savā ziņā kā privilēģiju atslēdziņa, kuras nesējam nebij jānes absoulūti nekādas mantas, jo tās nesa citi un katram šī atslēdziņa arī bija jāiznes.
Trešajā (pēdējajā) dienā (diennaktī) iesildījāmies ar dažiem km pa šoseju, tad rāvam iekšā zem augstprieguma elektrolīnijas pa bezceļu, kur nācas ar mačetēm izcirst savu ceļu un pārbist vairākus grāvjus dažāda dziļuma (ar sausām kājām palikt bija neiespējami), kas bija ļoti fiziski grūti un nogurdinoši. Pēc dažām stundām pavadītām tur, atgriezāmies uz šosejas, uz kuras arī sagaidījām negaisu ar kura atnākšanu bijām nokļuvuiši no Saldus līdz Blīdenei. Negaiss lika izstāties vairākiem cilvēkiem (palikām 8 no 14).
Tad sākās elle, jo lietus nemitējās un turpināja līt, bet mums vēl bija jāmēro tāls ceļš, ko uzzinājām atrodot un atšifrējot nākamo norādi - bija jādodas ~25km līdz Gardenei (grūts apdzīvotas vietas nosaukums, tāpēc, lai atcerētos to, izmantoju asociācijas - garda ledene : gard...-...ene). Pēc kādiem ~18km, kad izstājās vēl 2 cilvēki sapratām, ka no turienes vēl būs jāmēro ~7km līdz Dobelei, jo izpīpējām to, ka finiš ir pilsdrupās un pilsdrupas ir Dobelē, kas arī bija zināms lūzuma punkts, bet atlikušie 6 cilvēki bija pietiekami stipri un tika tam pāri. Nokļūstot līdz Gardenei pavisam negaidīti izstājās mazais Zaņuks - meitene, kurai atbilst teiciens - neskati vīru pēc cepures -, viņa arī bija viena no divām meitenēm, kas vispār piedalījās pārgājienā.
Nu tad klibodami arī finišējām un atslēdzām lādīti, kaut gan Zvīdriņš kā pēdējais hobits pēc noietiem 20km aizmeta atslēdziņu, jo nespēja vairs panest sāpes un aukstumu, kas viņu pārņēma. Izrādījās, ka mums iedotās atslēdziņas bija dublikāti un varēja atslēgt lādīti bez nevienas no viņām... jāatzīmē, ka pēdējā dienā gājām ~24h ar 1 palielāku pauzi( ~1h).
Karoč kājas lupatās, bet gandarījums ir milzīgs. Šoreiz man pat bija tulznas (esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem praktiski nekad nav tulznas) un pēc jau divām gulēšanas reizēm vēljoprojām sāp ikrīši.
BILDES PIEVIENOŠU, KAD DABŪŠU NO KĀDA, JO MAN PAŠAM NAV NEVIENA - PAGAIDĀM VARAT APSKATĪT DAŽAS DRAUGOS CILVĒKIEM VĀRDĀ TOMS DREIKA UN VIESTURS BERĶIS. PAŠREIZ MANI TŪLĪT SAVĀKS MILLERS UZ SIGULDAS GEOTŪRI, TĀPĒC GRŪTI ČAKARĒTIES UN MOČĪT IEKŠĀ BILDES, TĀ JAU CĪNOS AR ŠITO RAKSTU VISU DIENU PA DRUSCIŅAI... BET BŪS... BIŠ VĒLĀK...
Nu labi, tagad tā otrā lieta, par kuru esmu apņēmies nedaudz parakstīt - esmu nedaudz paplenkojis atgriežoties no pārgājienā un arī nedaudz paovlojis (par to uzzināju vispār tikai vakar (aptuveni 1h pirms manas pirmās owling bildes tapšanas)). Šo owling bildi arī esmu iepostojis facebook pie owleru biedrības :D
Protams, ka tur pat arī noplankojos un dabūju no orļika manas pirmās planking bildes no Kristas vārda dienas atzīmēšanas pie Lindas. Lūk, kur arī bildes:
Principā mans pirmais plankings, pie Lindas dārzā uz soliņa, baigi smējāmies par to visu, bet sejas izteiksme man ir nopietna.
Pēcpārgājiena plankings stajankā, interesantā vietiņā, kur par mani smējās ar citi cilvēki, kas sēdēja pie citiem galdiņiem. Bet nu tāds ir šis sūrais, planking kultūras aizsācēja Latvijā, darbiņš...
Nu tas īstenībā arī aptuveni ir viss, ko vēlējos Jums pavēstīt sakarā ar manām planking un owling aktivitātēm, kaut kā tā maz sanāca, bet ja tā padomā, tad jau reāli tikai ir bijušas 2 dienas kopš pēdejā ieraksta, kad esmu bijis bezpriģelā - respektīvi - neesmu bijis pārgājienā, kur pavisam biju aizmiris par tādu lietu kā plankingu un par to, ka vajag aizsākt planking kultūru Latvijā :D
Nu un kā jau ierasts es arī savā otrajā (!) ierakstā pievienošu dziesmu no sevis un šoreiz stāsts par to kāpēc tieši šo dziesmu ir šāds: kaut kā nejauši uzdūros Zanes Bitmanes blogam, no kura nonācu līdz Elzas Ozoliņas blogam un tur gribēju atrast vecos ierakstus, kuros esmu pieminēts un uz ātro uzmetu aptuvenu gadu un mēnesi un uzdūros ierakstam, kurā ir arī ielikta šī dziesma, par kuru jau biju aizmirsis, bet kura, manuprāt, ir baigi forša un tīkama:
I'm From Barcelona - We're From Barcelona
P.S. Vēl pēdejās dienās man ir nākusi tāda apgaismība, ka ar lielāko daļu cilvēku vislabāk ir runāt ļoti īsi un konkrēti, jo, neskatoties uz to, ka tu pats esi ļoti aizrāvies un ieintriģēts tajā, ko stāsti, tomēr lielākajai daļai cilvēku tas neintersē detaļās, tāpēc labāk ir stāstīt visu ļoti īsti, konkrēti un tieši, izstāstīt visu aptuveni, kaut vai neprecīzi, bet vienkārši. Tas ir tāpat kā man neinteresētu lasīt Jūsu, lasītāju, vietā par kaut kādu pārgājienu, kurā piedalījās pūgulis, ja tas būtu aprakstīts grāmatas izmērā, bet kaut ko uzzināt par to jau it kā gribētos, vai ne? ...nu vismaz man tā ir bijis un visticamāk, ka arī par lielāko daļu lietām būs.
Nu tā ir mana tāda atklāsmīte.
P.S.S. Centīšos turpmāk katram ierakstam pievienot kādu atklāsmīti par dzīvi, kas man būs radusies (ja vispār būs).
